Elena Vaita, 1864. gads

Džeims un Еlena Vaita, 1864. gads

Džeims Vaits pie Dieva Likuma shēmas, 1864. gads

Džeims Vaits (James White) nepārtraukti meklēja metodes, kas efektīvāk spētu ainot Septītās dienas adventistu vēstis. Viņš sadarbojās ar māksliniekiem, un veidoja ilustrētas shēmas, kas ainoja glābšanas plānu, Daniela un Atklāsmes grāmatas pravietojumus, Likuma un Evaņģēlija saistību. Viens no pirmajiem šāda veida projektiem, tika izveidots ar mērķi - palīdzēt kalpotājiem ainot, Bībeles sabata – septītās nedēļas dienas nozīmību. Džeims skaidroja šo shēmu priekšrocības: „Tās sludina un izdaiļo, ticīgas ģimenes labāko istabu. Tās ir lielisks ievads patiesības vēstij visiem, kas apciemos šo māju.” (Review and Hierald, 1863. gada 6. oktobris).

Vaitu ģimene, 1865. gads

Vaitu ģimenes sargsuns

Elena Vaita (Ellen White) mīlēja dzīvniekus un dzīvojot Sanīsaidā, Austrālijā netālu no Evondeilas (Avondale) koledžas, Vaitu ģimene uzturēja sargsuni. Džeimsam un Elenai Vaitai bija četri deli: Henrijs Nikols (Henry Nichols), dzimis 1847. gada 26. augustā; Džeims Edsons (James Edson), dzimis 1849. gada 28. jūlijā, Viljams Кlarens (William Clarence), dzimis 1854. gada 29. augustā un Džons Herberts (John Herbert), dzimis 1860. gada 20. septembrī. Tikai Edsons un Viljam nodzīvoja līdz pieaugušam vecumam. Džons Herberts nomira 3 mēnešu vecumā un Henrijs sasniedzis 16 gadu vecumu.

Henrijs Nikols Vaits, 1862. gads

Henrijs dzimis Gorhamā (Gorham), Menas štatā, 26. augusta 1847 gadā. Savas dzīves pirmos gadus viņš pavadīja Topšemā, Menas štatā. Šajā laikā viņa vecāki daudz ceļoja un veicināja draudzes attīstību. Henrijs bija muzikāli apdāvināts bērns. Vecāki viņu sauca „mūsu saldais dziedonis”. Henrijs nomira no pneimonijas 16 gadu vecumā. Pēc viņa nāves, īss viņa dzīves stāsts un vēstules, kuras rakstījusi māte, tika publicētas nelielā grāmatā „Vēstis jauniešiem”.

Kad Henrijs bija pāris mēnešu vecs, viņš spēcīgi saslima un vecāki domāja, ka viņš mirs. Viņi lūdza par dziedināšanu un viņš izdzīvoja. Elenai Vaitai tika parādīta atklāsme, par viņas kārdinājumu, palikt mājās pie zīdaiņa, laikā kad no Vaitiem daudz tika gaidīts. Pēc dēla atlabšanas, viņa un Džeimss devās uz sabata konferenci Rokīhilā (Rocky Hill), Konetikutas štatā. Septiņus mēnešus veco Henriju viņi paņēma līdzi. Taču lielu daļu, pirmo piecu savas dzīves gadu, Henrijs uzturējās Hovlandu ģimenē. Saviem vecākiem un četrgadīgajam brālim Villijam, viņš pievienojās 6 gadu vecumā.

Pēc uzturēšanā Batl-Krīkā (Battle Creek), Mičiganas štatā (no 1855–1863 gadam), ģimene atgriezās Hovlandu mājās. Henrijam bija gandrīz 16, Edsonam – 14 un Villijam 9 gadi. Džeims gatavoja jaunu pravietojumu un Desmit baušļu shēmu. 1863. gada novembrī, atgriežoties no brauciena, Džeims un Elena Vaita atgriezās Topšemā un konstatēja, ka divi no trim dēliem jūtas labi, bet Henrijs ir spēcīgi saaukstējies. Viņš bija gulējis uz mitra auduma, kuru izmantoja shēmām. Viņa saaukstēšanās drīzi pārauga pneimonijā. No zālēm, kuras izrakstīja ārsts, Henrijam kļuva vēls sliktāk. Pēc neilga laika viņš nomira. Nākamajā gadā, kad ar pneimoniju saslima Villijs, ģimene nolēma ārstu nesaukt – viņš izdzīvoja.

Slimības laikā, pāris reizes Henrijs diktēja īsas ziņas saviem jaunajiem draugiem Batl-Krīkā. Pēdējos mirkļos, pirms nāves Henrijs uzrunāja māti: „Māt, svētdienas rītā es tevi satikšu paradīzē, es zinu, ka tu būsi tur”. Uz atvadām viņš noskūpstīja savus brāļus, vecākus un tuvākos draugus, pēc tam norādot uz augšu čukstēja: „Debesis ir apbrīnojami jaukas!” Tie bija viņa pēdējie vārdi.

Drīz pēc Henrija nāves tika izdota grāmata „Vēstis jauniešiem”. Tajā tika ievietota bēru runa Topšemā, īss Henrija dzīves apraksts, dziesmas ko izpildīja bērēs un vēstules, kuras Elena Vaita rakstījusi saviem dēliem.

Jaunākā Elenas Vaitas mazmeita, Greisa, atcerējās mātes atstāstītos vecmāmiņs vārdus: „Ja mēs tad zinātu to, ko zinām tagad, mums izdotos Henriju glābt”. 50 gadus pēc Henrija nāves Elena Vaita vēl joprojām apraudāja sava pirmdzimtā dēla nāvi.

Džeims Edsons Vaits, 1862. gads

Džeims Edsons bija Džeimsa un Elenas Vaitas otrais dēls. Ģimenē viņu parasti uzrunāja otrajā vārdā, Edsons. Šī fotogrāfija ir no trīs Vaitu dēlu kolekcijas (Henrijs, Edsons, Viljams) fotografēta 1862 gadā. Edsonam šajā fotogrāfijā ir 13 gadu.

Viljams Кlarens Vaits, 1862 gads

Viljams jeb Villijs bija trešais Džeimsa un Elenas Vaitas dēls. Šī fotogrāfija fotografēta, kad viņam bija 8 gadi. Pēc Džeimsa Vaita nāves 1881. gadā, Viljams kļuva par Elenas Vaitas palīgu grāmatu sagatavošanas un izdošanas darbā.

Džeims Edsons un Viljams K. Vaits, 1865. gads

Edsonam šajā fotogrāfijā ir apmēram 15 gadu. Šajā laikā Batl-Krīkā “Review and herald” izdevniecības ofisā viņš sāka apgūt drukāšanas darbus. Viljamam šajā gadā palika 11 gadu. Edsona 19 dzimšanas dienā, māte uzrakstīja viņam īpašu apsveikuma vēstuli. Šajā vēstulē Vaita aicināja Edsonu savu dzīvi pilnīgi veltīt Dievam. Šī vēstule publicēta „Liecības draudzei”, 2. sējuma, 261.–268. lpp.

Džeims Edsons Vaits, 1870. gads

1870. gadā, savā 21 dzimšanas dienā Edsons aprecēja Emmu MakDearmonu. Neilgi pēc laulībā Elena Vaita jaunajiem rakstīja vēstuli, kas sākās ar sekojošiem vārdiem :”Jūs, mani bērni, esat atdevuši savas sirdi viens otram; vienotas tās pilnībā atdodiet Dievam. Laulības dzīvē tiecaties paaugstināt viens otru. Parādiet jūsu cēlos paaugstinātos svētās taisnības principus, kuri izpaužas ikdienas sarunās un pat pašās apslēptākajās jūsu dzīves šķautnēs. Vienmēr esiet uzmanīgi un smalkjūtīgi jūtās vienam pret otru.” (Vēstules jaunajiem un iemīlējušajiem, 15. lpp.).

Viljams К. Vaits, 1872. gads

Viljams К. Vaits tika kristīts 12 gadu vecumā, savukārt 20 gadu vecumā, viņš sāka strādāt izdevniecības ofisā. Pāris gadus pēc šīs fotogrāfijas uzņemšanas, viņš tika ievēlēts par SDA Klusā okeāna krasta izdevniecības „Pacific Press” prezidentu un darījumu menedžeri.

Elena G. Vaita ar vecāko māsu Kerolainu Klofu (Clough), 1872. gads

Šī fotogrāfija uzņemta, laikā kad vecākā Elenas Vaitas māsa Kerolaina, dzīvoja Kanzasa štatā. Šajā laikā Elenai Vaitai bija 44, bet Kerolainai 60 gadi. Māsas apciemojuma laikā 1872. gadā, Elena Vaita rakstīja dēlam Edsonam un vedeklai Emmai: „Jūs noteikti vēlētos iepazīt savu tanti, jo neesat tikušies. Viņa ir saprotoša un gudra sieviete, kas domāju, dzīvo saskaņā ar gaismu, kuru saņēmusi. Viņa ļoti skaisti dzied. Viņas muzikālais talants ir tāds pat kā mans runas talants. Domāju, ka nekad neesmu dzirdējusi balsi, kas aizkustinātu dvēseli tā, kā to dara, viņas balss”. (Manuskipts, 9. sējums, 80. lpp.).

Elena G. Vaita, 1875 gads

Šajā portretā varam redzēt spilgtu detaļu – matu tīkliņš, kombinējumā ar apkaklītes piespraudi. Elenai Vaitai patika nēsāt piespraudes – tās bija daļa no viņas apģērba. 1875. gadā viņai palika 48 gadi.

Emma Vaita, 1876. gads

1870. gada 28. jūlijā, Vaitu Beltkrīkas mājās, Mičiganā, savā dzimšanas dienā Edsons aprecēja Emmu MakDearmonu. Emma dzimusi Raitā, Mičiganas štatā, 1848. gada 16. novembrī. Elena Vaita bija labi pazīstama ar MakDearmonu ģimeni. Pāris gadus pirms Edsona un Emmas kāzām, Elena Vaita vienā no vēstulēm savam neprecētajam dēlam pieminot MakDearmonu ģimeni deva mājienu: „Es domāju, ka Emma ir labākā meitene Raitā”. Strādājot kopā ar Edsonu Savienoto Valstu dienvidos, Emma saslima ar spēcīgu reimatismu, tas padarīja viņu par bezpalīdzīgu invalīdu un padarīja ciešanu pilnus viņas pēdējos dzīves gadus. Emma nomira 1917. gadā, 68 gadu vecumā. Edsonam un Emmai nebija bērnu.

Elena Vaita, 1878. gads

1878. gadā Džeimsa un Elenas Vaitas vārdi tika ievietoti grāmatā „Ievērojamākie un panākumiem bagātākie Mičiganas ļaudis”. Šis Elenas Vaitas portrets ir viens no plašāk lietotajiem un pēdējiem, ko Vaitu ģimene uzņēma pirms Džeimsa Vaita nāves 1881. gadā. Šo fotogrāfiju Džeims ievietoja viņu biogrāfijas „Džeimsa un Elenas Vaitas dzīves apraksts” pirmajās lapās un tā tika izdota 1880. gadā.

Elena Vaita, 1878. gads

Šo fotogrāfiju Elena Vaita labprāt dāvināja draugiem. Ievērojiet, ka virsdrēbes apšūtas ar melnu samtu un uz krūtīm redzama pulksteņa ķēdīte.

Elena Vaita ar dvīņu māsu, Elizabeti Elizabeth Bengsu, 1878. gads

Elena Vaita uzturēja ciešas attiecības ar dvīņu māsu Elizabeti. Šī fotogrāfija iespējams uzņemta laikā, kad Elizabete uzturējās Beltkrīkas sanatorijā. Pēdējajos savas dzīves gados, viņa smagi pārcieta spēcīgu reimatisma artrītu. „Lizija”, tik mīļi viņu uzrunāja ģimenē, mira pēc 13 gadiem, 1891. gada decembrī.

Džeims Vaits, 1878. gads

Šajā fotogrāfijā Džeimss izskatās daudz vecāks, nekā vīrietis nedaudz pāri 50. Vēstulē dēlam Elena Vaita atzinās: „Tavi vecāki ir neatlaidīgi strādnieki. Es izskatos vecāka tādēļ, ka mēs nemaz neatpūšamies. Mēs neatlaidīgi strādājam. Tavs tēvs pilda triju darbu. Es nekad neesmu redzējusi cilvēku, kas strādātu tik enerģiski un neatlaidīgi kā to dara jūsu tēvs. Dievs viņam dod pārcilvēcisku enerģiju. Ja ir kāds smags darbs, tieši tavs tēvs, ķeras tam klāt.” (Manuskripts, 10. sējums, 340. lpp.). Džeims nomira 1881. gadā, 60 gadu vecumā. Tas notika pēc tam, kad Septītās dienas adventistu kustība no nedaudzu piekritēju izkaisītas grupiņas, pārvērtās par misionieru kustību, kas pasaulei nes Trīs eņģeļu vēsti.

Viljams К. Vaits, 1880. gads

Viljams bija trešais Džeimsa un Elenas Vaitas dēls, kas piedzima Ročesterā, Ņujorkā, 1854. gada 29. augustā. 20 gadu vecumā, viņam tika uzticēts pirmais darbs draudzē - viņš darbojās izdevniecības ofisā. 1876. gadā, 21 gada vecumā Vijams tika izvirzīts par padomes prezidentu un menedžeri. Šajā pašā gadā, viņš apprecējās ar izdevniecības darbinieci Mēriju Kelseju. 1877. gadā viņš apmeklēja nodarbības Beltkrīkas koledžā, un plānoja braucienu uz Eiropu, lai tur palīdzētu noorganizēt izdevniecības darbību. Taču, drīz viņš tika izvirzīts par veselības reformas institūta direktoru un uz Eiropu doties nevarēja.

Kad 1881. gadā nomira viņa tēvs Džeimss, viņš pildīja savas mātes Elenas Vaitas izdevēj-menedžera pienākumus. 1882. gadā viņš palīdzēja likt pamatus Heldsburgas (Healdsburg) koledžai Kalifornijas štatā un nākamajā gadā viņu iesvētīja kalpošanai. Šajā pašā laikā viņu izvirzīja Ģenerālkonferences komitejā, kur viņš darbojās gandrīz visu atlikušo dzīvi. 1885. gadā Viljams kopā ar māti Elenu Vaitu, 2 gadus ceļoja pa Eiropu un Bazelē (Basel), Šveicē veicināja izdevniecības darbu un citus organizatoriskus jautājumus. Pēc atgriešanās 1887. gadā, viņš tika ievēlēts par Ģenerālkonferences ārlietu sekretāru. Par Ģenerālkonferences prezidentu 1888. gadā izvēlēja O.A. Olsens taču, kamēr viņš beidza darbus iepriekšējā darba vietā, prezidenta amata pienākumiem pildīja Viljams. 1890. gadā no tuberkulozes, mira viņa sieva Mērija, ar ko saslima jau pāris gadus iepriekš, kad atradās Eiropā.

1891. gadā Elena Vaita tika aicināta darbam Austrālijā, viņa Viljamu aicināja doties līdzi. Austrālijā viņš mātei palīdzēja paplašināt draudzes darbību. 1894. gadā viņu aicināja vadīt Austrālijas ūnijas konferenci. Šeit viņš darbojās līdz 1897. gadam. Viņš palīdzēja atrast vietu Eivondeilas (Avondale) koledžai. 1895. gadā Viljams aprecēja Efilu Meju Lesiju un no Mičiganas atveda savas meitas, lai tās dzīvotu kopā ar tēvu un viņa jauno sievu. Viņiem piedzima pieci bērni. Kad Elena Vaita atgriezās no Savienotajām Valstīm un 1900. gadā, apmetās Elmshevenā (Elmshaven), Viljams iegādājas zemi un apmetās netālu. Visus turpmākos gadus Viljams turpināja palīdzēt mātei. 1901. gadā viņš bija Ģenerālkonferences reorganizācijas komitejas priekšsēdētājs. Kopā ar māti viņš lika pamatus Lama-Linda (Loma Linda) medicīnas skolai.

Pēc Elenas Vaitas lūguma, Viljams bija viens no pieciem aizbildņiem, kas pēc Vaitas nāves rūpējās par viņas rakstiem. Kā Elenas Vaitas mantojuma aizbildņu padomes sekretārs, viņš izdeva vairākus Elenas Vaitas rakstus, kas tika sastādīti pēc viņas norādījumiem. Viljams bija ieinteresēts Elenas Vaitas darbu pārvietošanā uz izpētes centru Vašingtonā, Kolumbijas štatā; tas tika izdarīts neilgi pēc viņa nāves 1937. gadā.

Visas dzīves garumā Viljams K. Vaits bija iesaistījies visdažādākajā draudzes kalpošanā. Ciešās attiecības ar dēlu, Elenas Vaitai pēdējo dzīves gadu laikā, bija ļoti svarīgas. Reiz Elena Vaita sacīja, ka viņai tika atklāts, ka tieši Viljamam jākļūst par īpašu palīgu viņas pienākumos. Viljams šo lomu pildīja 34 gadus Elenas Vaitas dzīves laikā un vēl 22 gadus pēc viņas nāves. Viens no viņa septiņiem bērniem - Arturs, darbojās kā Elenas Vaitas mantojuma sekretārs vēl 40 gadus pēc Viljama nāves. Viljamam bija 3 meitas un 4 dēli – vienīgie Elenas Vaitas mazbērni.

Elena G. Vaita, 1880. gads

Šī fotogrāfija uzņemta Oklendā, Kalifornijas štatā, kad Elenai Vaitai bija 50 gadu. Neskatoties uz biežajiem braucieniem valsts austrumu daļā, Kalifornija kļuva par galveno Vaitu ģimenes darbošanās vietu. 1881. gada augustā nomira Džeimss Vaits un Misis Vaita kļuva par atraitni.

Merija Kelsija Vaita kopā ar Ellu, 1882. gads

Merija Kelsija, bija pirmā Viljama Vaita sieva. Merijai agri nācās sākt pieaugušo dzīvi, jo viņas tēvs nomira, kad meitenei bija 11 gadu. Jau 13 gadu vecumā viņa strādāja izdevniecības „Reveiw and Herald” noliktavā. Viņa palīdzēja drukāšanas nodaļā, tad strādāja kā burtlice un vēlāk kā korektore. 1876. gadā, 19 gadu vecumā, viņa sāka strādāt par „Laikmetu zīmes” redaktora palīdzi. Šajā pašā gadā, viņa apprecējās ar Viljamu K. Vaitu, trešo Elenas Vaitas dēlu. 1879. un 1880. gadā viņa darbojās kā viena no „Jauniešu audzinātājs” redaktoriem. Kad V.K. Vaits kopā ar māti devās braucienā pa Eiropu, Merija devās viņiem līdzi. 1887. gadā atrodoties Eiropā, Merija saslima ar tuberkolozi un 33 gadu vecumā 1887. gadā mira.

V. K. Vaits bija no tiem cilvēkiem, kuriem patīk ceļot un strādājot kopā ar māti viņam nācās atstāt mājas un doties dažādos izbraucienos. Merija bieži mājās palika viena. Pēc vēstulēm, varam secināt, ka Elenau Vaitu ar Meriju vienoja siltas un tuvas attiecības. E. Vaitai bija četri dēli, taču nevienas meitas, Mēriju viņa bieži pieminēja kā savu meitu. Viņu sarakstei piemīt personīgs raksturs, kas saistīta ar ģimenes lietām.

1882. gadā Mērijai piedzima pirmā E.Vaitas mazmeitiņa – Ella. Vēlāk 1886. gadā Eiropā, piedzima otra meitenīte – Meibla. Pēc Mērija saslimšanas ar tuberkulozi, savās vēstulēs E. Vaita piemin lūgšanas par viņas dziedināšanu. E. Vaita rakstīja: „Tici Dieva apsolījumiem un nekam neļauj tevi uztraukt. Mēs visi par tevi lūdzam.” (Vēstule 23a, 1887. gads). Mērijas slimības laikā rakstītās E. Vaitas vēstules skatīt, „Izmeklētās vēstis” 2. sējums 246. – 250. lpp.

Elena Vaita iegādājās īpašumu Burovā, Kalifornijā, cerot, ka šeit klimats būs daudz labvēlīgāks Mērijas veselībai. Taču atbilde uz lūgšanām, nebija tāda kādu gaidīja ģimene. Neskatoties uz to E. Vaita, vedeklas labā darīja visu, kas bija viņas spēkos. Pirms Mērijas nāves E. Vaita rakstīja: „Mēs gribam tevi mierināt un tavā dzīvē nest tik daudz laimes, cik tas iespējams... Neuztraucies. Nedomā ka Dievs ir aizmirsis par žēlastību. Jēzus ir dzīvs un Viņš tevi nepametīs.” (Vēstule 56, 1890. gads).

Elena G. Vaita Eiropas misionāru padomē, 1885. gads

1885. gadā no 15. līdz 29. septembrī Bāzelē, Šveicē, tika sasaukta trešā SDA Eiropas misionieru padome. Tā bija Ģenerālkonference, tikai miniatūrā Tajā piedalījās oficiālie delegāti - 31 no Eiropas un 3 no Amerikas. Elena Vaita stāv augšējā rindā centrā, pirms delegāta, kas rokās tur cepuri. Katru dienu, kad klātesošie dalījās pieredzē viņa, rīta lūgšanu un sapulču laikā, runāja svētrunas. Tika izveidotas misionieru atskaites, prezentēti nākotnes plāni un pārrunātas finanšu problēmas. Tieši šajā padomē, tika piedāvāts formēt konferences pēc etniskajām atšķirībām. Elena Vaita bija pret to, sakot: „Nav neviena cilvēka, nevienas nācijas, kura būtu ideāla visos uzskatos un paradumos. Tiem jāmācās vienam no otra. Tāpēc Dievs vēlas, lai dažādu nacionalitāšu ļaudis nāktu kopā un būtu vienoti gan spriedumos, gan mērķos. Tā tiks ainota pilnība Kristū... Brāļi lūkojieties uz Kristu, atdariniet Viņa manieres un kalpošanas garu, tad nebūs nekādu problēmu darbā ar dažādas klases ļaudīm. Mums nav sešu vai piecu sekošanas paraugu. Mums ir tikai viens paraugs, tas ir Kristus (Vēsturiskās piezīmes, 137. lpp.).

Viljama К. Vaita ģimene, 1896. gads

Mērija Kelsija, pirmā Viljama К. Vaita sieva, atstāja Viņam divas meitas. Šajā fotogrāfijā Viljams ir kopā ar otro sievu Efelu Meju Liziju, kuru satika 1892. gadā Tasmānijā. Meibla (10) stāv līdzās Mejai un Ella (14) starp Meju un Villjamu. 1896. gada 6. aprīlī Mejai piedzima dvīņi Džeims Henrijs un Herberts Klerons.

Meja dzimusi netālu no Kalkudas, Indijā un 9 gadu vecumā kopā ar vecākiem pārcēlās uz dzīvi Tasmānijā. Viņas ģimene SDA pievienojās 19. gs. 80 gados. Cerot mācīties par Bībeles darbinieku 1894. gadā viņa iestājās Melburnas (Melbourne) skolā. Tur viņa satikās ar Elenu Vaitu; Vaita lūdza Meju kļūt par viņas palīdzi un medmāsu. Meja Elenai Vaitai palīdzēja visdažādākajos darbos. Ar Viljamu viņa iepazinās, Vaitas mājā.

Reiz Meja Viljamam lika saprast, ka viena no E. Vaitas palīdzēm ir viņā iemīlējusies. Viņš atbildēja: „Jā, es zinu, bet tā nav tā, kura ir vajadzīga man. Katru reizi, kad par to lūdzu, manā acu priekšā esi tu” (Intervija, “Rеview and Hierald”, 1983. gada 7. jūlijs). Viljama vārdi Mejai biji pilnīgi negaidīti. Viņa bija iemīlējusies Arturā Kjurovā, bet viņš nebija lūdzis viņas roku. Meja atceras: „Vaita māte ļoti uztraucās, kad precēšu viņas Villiju. Viņa bieži man jautāja: Vai esi nolēmusi precēt Villiju? Es atbildēju, ka Kungam lūdzu trīs zīmes un vēl neesmu saņēmusi visas atbildes” (Tur pat).

1895. gadā Meja, beidzot pieņēma Viljama bildinājumu un Elena Vaita tūlīt pat ķērās pie kāzu sagatavošanas. Tā kā adventistu nebija, viņus laulāja ne adventistu mācītājs. Pieticīgajā kāzu ceremonijā, kas notika Mejas vecāku mājās, Elena Vaita sacīja lūgšanu. Viljama pirmo laulību divām meitām Ellai un Meiblai, pievienojās vēl 5 bērnin no otrajām laulībām – četri dēli un viena meita. Kad Mejai piedzima dvīņi, Elena Vaita bija sagatavoti viņiem vārdus, tos veidoja viņas četru dēlu vārdi savienoti pa divi: Džeims Henrijs un Herberts Klerons.

1901. gadā Viljams un viņa ģimene apmetās netālu no E. Vaitas Elmshavenā, Svētajā Elenā (Saint Helena), Kalifornijā. Viņiem bija ļoti ciešas attiecības, līdz pat Vaitas nāvei 1915. gadā. Kad Mejai jautāja, vai viņa tic tam, ka E. Vaita bija praviete, viņa atbildēja: „Ak, pilnīgi noteikti. Manā prātā nav nekādu šaubu. Es domāju, ka Kungs viņu vadīja nepārtraukti” (Tur pat). Meja nomira dienu pirms savas 96 dzimšanas dienas.

Elena G. Vaita, 1899. gads

Zināmas tikai divas Elenas Vaitas fotogrāfijas, kas uzņemtas, laikā, kad viņa kalpoja Austrālijā. Vienā no tām, viņa ir kopā ar tiem, kas dzīvoja un kalpoja kopā ar viņu mājās un ofisā, Sanīsaidā. Savukārt, 1899. gada fotogrāfija, ir viena no populārākajiem Elenas Vaitas portretiem. Viņai šajā fotogrāfijā ir nedaudz ap 70 gadu. Vaitu ģimene Amerikā atgriezās pēc gada - 1900. gadā.

Elena Vaita Okvudas koledžā, 1904. gada jūnijs

1904. gadā no 20. – 22. jūnijam, Elena Vaita pirmoreiz, apmeklēja Okvudas (Oakwood) koledžu Hantsvilā, Alabamā. Šī fotogrāfija, acīmredzot uzņemta šīs vizītes laikā, kādā īpašā tikšanās reizē. Fotogrāfijā parādījās 1904. gada „Dienvidu Misionieris” septembra numurā. Abi Elenas Vaitas dēli ir viņai līdzās – V.K.Vaits kreisajā un D. Edsons Vaits labajā pusē.

Elena Vaita Loma-Lindā , Kalifornijā, 1906. gada 15. aprīlis

Elena Vaita tika uzaicināta noturētu kalpošanu, kas veltīts jaunās Loma Linda sanatorijas atvēršanai. Šī ir viena no divām populārākajās Elenas Vaitas fotogrāfijām, kurā viņa uzstājas auditorijas priekšā. Viņa uzstājās bez galvas segas, kaut arī vairāki cilvēki, kas atradās kongresā un uz skatuves, bija ar cepurēm. V. K. Vaits sēž nedaudz aiz mātes. Savā runā viņa minēja Dieva vadību un ieceri „Loma Lindas” pirkšanā, atzīmēja sanatorijas organizācijas mērķus un lauku apvidus labvēlīgā novietojuma un tā priekšrocības slimnieku dziedināšanā.

Džeimss Edsons Vaits, 1907. gads

Džeims Edsons Vaits ir Džeimsa un Elenas Vaitas otrais dēls, kas dzimis 1849. gada 28 jūlijā Roki Hilā, Konektikudā. Edsons piedzima drukāšanas pasaulē, jo pāris dienas pirms Edsona piedzimšanas, viņa tēvs Džeims izsūtīja tikko nodrukāto „Patiesība šim laikam”. Savu karjeru Edsons sāka 15 gadu vecumā, kad darbojās Baltkrīkas izdevniecības „Review and Hierald” cehā, kur pārraudzīja pārdošanas nodaļu. Taču Edsonam izveidojās noslieces, kas sāka uztraukt viņa vecākus. Viņa apģērbs bija pārāk košs un uzvedība neprognozējama. Viņš bija izšķērdīgs un viņu maz interesēja garīgas lietas. Viņa jaunības gadu laikā Elena Vaita bieži rakstīja pamācošas un brīdinošas vēstules, kas kā likās tika atstātas bez uzmanības. Taču Vaita bija apmierināta ar Edsona laulātās draudzenes izvēli, kuru viņš aprecēja 1870. gadā, 21 gada vecumā.

1877. gadā Oklendā, Kalifornijā Edsonam piedāvāja aizstāvēt SDA Klusā okeāna krasta izdevniecības asociācijas intereses. Viņš darbojās pie pirmās SDA sabatskolas dziesmu grāmatas „Glābšanas Enkurs” izveides. Tā bija pirmā dziesmu grāmata, kurā visu dziesmu vārdi bija ar muzikālu pavadījumu. Vēlāk, Beltkrīkā Edsona darbība bija cieši saistītas ar sabatskolu. Izstrādājot 1886. gada melodijas, viņš sadarbojās ar F. I. Beldenu. Viņš sastādījis daudzas SDA melodijas.

Edsons bija iesaistījies vairākos neveiksmīgos finansu uzņēmumos. Vairākas reizes Elena Vaita mēģināja viņam palīdzēt un vēstules ieteica savu dzīvi pilnīgi veltīt Dievam. Edsona garīgais stāvoklis, bija patstāvīgs mātes uztraukuma iemesls. Jaunības gados viņš apgalvoja, ka viņam nav nekādas intereses par reliģiju, taču neskatoties uz to viņš uzturēja sakarus un atbalstīja draudzes izdevniecības intereses. Elenas Vaitas lūgšanas tika atbildētas, kad 19. gs. 90. gadu sākumā, Edsons piedzīvoja garīgu atmodu. Šīs pārmaiņas viņa dzīvē notika tad, kad viņš saskārās ar mātes sarakstītās brošūras „Mūsu kalpošana citas krāsas cilvēkiem” kopijas noraidījumu. Tas iedvesmoja viņu darbam ar afroamerikāņiem, kas dzīvoja Savienotu Valstu dienvidu daļā. Nākamajā gadā Edsons uzcēla kuģi „Rīta zvaigzne”, kas maksāja 3 700 dolāru, un apmeties Viksburgā, Misisipi štatā sāka misijas darbu.

Rasistisku iemeslu dēļ, Edsona darbs izsauca zināmu pretestību. Lielāko daļu savu līdzekļu Edsons ieguldīja, uzturot savu misijas darbu - izdodot „Evaņģēlija ābeci” un citas nelielas brošūras, kopā 12 grāmatas. Neskatoties uz grūtībām, Edsona pūles no paša sākuma bija veiksmīgas. Daudzi kalpotāji, skolotāji, Bībeles pasniedzēji un medicīnas darbinieki, savas pirmās zināšanas par Adventistu vēsti ieguva pateicoties Edsona „Rīta zvaigznei”.

Uzturoties Austrālijā Elena Vaita bieži rakstīja Edsonam uzmundrinošas vēstules. 1897. gadā Edsons bija iesvētīts misionāru kalpošanai. Nākamajā gadā viņš izdeva apkopotās Elenas Vaitas pamācības „Darbs dienvidos”, kas stāstīja par kalpošanu dienvidos. Pāris nākamo gadu laikā, viņa grāmata, kas apskatīja Kristus otrās nākšanas jautājumus „Ķēniņš kas nāk”, draudzē bija ļoti pieprasīta. Vēlreiz pārdomājot savas dzīves vērtības, 1907. gadā viņš lūdza otrās kristības

Edsons strādāja dienvidot, līdz viņa sievas sliktais veselības stāvoklis 1912. gadā lika viņam atgriezties Mičiganā. Pēc Emmas nāves 1917. gadā viņš atgriezās Beltkrikā, kur vēlāk apprecējās otreiz. Edsons mira 1928. gadā un tika apglabāts ģimenes kapos Beltkrīkā.

Vaitu ģimene Elmsheivenā, 1907. gads

No kreisās pa labi: Ella Vaita Robinsone (vecākā Villjama K. Vaita meita), Doriss Robinsons (Ellas vīrs), Vilfreds Vorkmens (Villjama K. Vaita otrās meitas vīrs), Meibla Vaita-Vorkmena (otra Villjama K. Vaita meita); sēdošie Etele Meja Lesija-Vaita (Villjama K. Vaita sieva), Elena Vaita, Viljams K. Vaits; uz paklāja sēdošie Dž. Henrijs Vaits (viens no Villjama K. Vaita dvīņiem), Evelīna Greisa Vaita (jaunākā Villjama K. Vaita meita), Herberts K. Vaits (otrs Villjama K. Vaita dvīnis).

Elena Vaita Medisonā, Tenisijā, 1909. gada aprīlis

1909. gadā ceļā uz Ģenerālkonferences sesiju, Elena Vaita lika uz pāris dienām apstāties Medisonas skolas jaunajā sanatorijā. Šī fotogrāfija uzņemta šajā laikā. No kreisās puses stāvošie S. S. Krislers, P. T. Megns, Minnija Hofkinsa, Nellija Druillarda, I. A. Sazerlends, Sāra MakEnterfer; sēdošie V. К. Vaits, Еlena G. Vaita, Emma Vaita (Edsona sieva), Edsons Vaits.

Elena Vaita 1909. gada Ģenerālkonferences sesijā

Pēdējā sesija, kurā piedalījās Elena Vaita notika 1909. gadā no 13. maija līdz 6. jūnijam, Tahomas Parkā (Takoma Park), Vašingtonas piepilsētas Kolumbijas apgabalā. Šī ir vienīgā Elenas Vaitas fotogrāfija, kurā viņa redzama sesijā Austrālijas delegātu un darbinieku ielenkumā. Elena Vaita sēž blakus dēlam Villjamam K. Vaitam, pa labi no viņas Sāra MakEnterfera, pa kreisi no Sāras MakEnterferas ar biezu baltu bārdu sēž S. N. Haskels.

Elena Vaita un Sāra MakEnterfera 1910. gadā

Pat 80 gadu vecumā Elena Vaita izbaudīja izbraucienus ar pajūgu. Viņa bieži apciemoja savus kaimiņus, kas dzīvoja Nara līdzenumā. Vairākus gadus pēc viņas nāves, ielejas iedzīvotāji ar maigumu atcerējās viņu kā „mazu, večiņu ar sirmiem matiem, kas ar milzīgu mīlestību runāja par Jēzu”.

Pēdējie aktīvie E. Vaitas dzīves mēneši tika veltīti grāmatai „Pravieši un ķēniņi”.

Elena Vaita Elmsheivenā, 1915. gada sākums

1915. gada 13. februārī, sestdienā pie savas mājas ieejas Elena Vaita krita un lauza augšstilbu. Viņu izmeklēja tuvākajā sanatorijā un vēlāk istabā, kurā viņa rakstīja, novietoja liela gultu. Šajā fotogrāfijā augšējā terasē Elena Vaita redzama sēžam invalīdu ratiņos, kopā ar brāļameitu un medmāsu Meju Voulingu. Villjams K. Vaits un mājsaimniece, Tessija Vudberga, uz pakāpieniem stāv mājas priekšā. Radiniekiem un draugiem veltītie vārdi viņas dzīves pēdējo nedēļu laikā bija možuma caurstrāvoti un liecināja gan par sajūtu, ka darbs, kuru Dievs viņai bija uzticējis ir godīgi paveikts, gan par ticību, ka patiesība galu galā uzvarēs. (E.G. Vaitas biogrāfijas skices)

Elena G. Vaita ar ofisa darbiniekiem un mājas apkalpojošo personālu

Sēdošie no kreisās; Doriss I. Robinsons, Ralfs V. Munsens, Elena Vaita, Viljams K. Vaits, Klerons S. Krislers; Stāvošie: Harolds Bri, Megija Heira-Bri, Mērija Stjuvorda, Pols Mensons, Arturs V. Spaldings, Elena Grehema, Tessija Vudberija, Alfreds Karters, Meja Vilinga, Effja Džeimsa.

Elenas Vaitas bēres 1915. gada 24. jūnijā

Elena Vaita nomira 1915. gada 16. jūnijā, piektdienā, 87 gadu vecumā. Bēru ceremonija notika viņas mājas priekšējā pagalmā, svētdienas pusdienā. Nākamajā dienā pēc Klusā Okeāna Ūnijas Kalifornijas Konferences lūguma, Ričmondā, Kalifornijā tika noturēta kalpošana, kas tika veltīta viņas piemiņai. 24. jūlija sestdienā, trešā noslēdzošā kalpošana tika noturēta dievnamā Balt-Krīkā, Mičiganā. Fotogrāfijā varam redzēt kā S. N. Haskels notur bēru ceremoniju.

Kapsēta Oak Hilā, 1915. gada 24. jūlijā

Pēc bēru ceremonija baznīcā, Elenas Vaita tika apglabāta Ok Hilas (Oak Hill) kapsētā, blakus viņas vīram Džeimsam. Dziedāja dubultais kvartets, I.H. Evans lasīja piemērotus pantus no Svētajiem Rakstiem, un G.B. Tomsons sacīja lūgšanu.

Vaitu ģimenes kapi, kapsēta Oak Hilā

Elenas Vaitas zārks tika pārklāts ar baltām neļķēm un neaizmirstulītēm. No Klusā Okeāna Izdevniecības asociācijas tika atvesta baltu un rozā neļķu veidota Bībele, un tās atvērtajās lappusēs ar violetu ziedu izkārtojumu tika izveidoti vārdi: „Redzi, Es jau nāku, un Mana alga līdz ar Mani”.

Arturs L. Vaits, 1970. gads

Arturs Lesijs Vaits piedzima 1907. gada 5. oktobrī. Viņš bija ceturtais no pieciem Viljama un Efeles Mejas Lesijas-Vaitas bērniem. Viņam bija 7 gadi, kad 1915. gadā nomira viņa vecmāmiņa Elena Vaita. 1928. gadā, drīz pēc laulībām ar Frīdu Svinglu, iekārtojoties par grāmatveža palīgu Medisonas koledžā, Arturs nolēma veidot ar biznesu un darījumiem saistītu karjeru. Taču, pēc gada, 22 gadu vecumā, Arturs tika aicināts uz Kaliforniju strādāt sekretāra-mantziņa un Elenas Vaitas mantojuma darījumu menedžera amatā.

Vairākus gadus viņš darbojās kopā ar savu tēvu. Drīz pēc Villjama K. Vaita nāves 1937. gadā, 30 gadu vecumā Arturs kļuva par Elenas Vaitas mantojuma sekretāru. Pirmais uzdevums, bija gada laikā pārvietot Elenas Vaitas mantojumu uz Ģenerālkonferenci, Vašingtonā, Kolumbijas apgabalā. Elenas Vaitas mantojuma direktora amatā viņš pavadīja atlikušo dzīves daļu - vairāk nekā 40 gadus, līdz pat 1978. gadam kad aizgāja pensijā. Arturs sekmēja Elenas Vaitas darbu SDA izpētes centru organizāciju visā pasaulē.

Šajā fotogrāfijā Arturs stāv blakus Elenas Vaitas publikācijām, kas pēc draudzes līderu lūguma tika izveidotas, viņa darbības laikā. Artura darba rezultātā, tika uzrakstīta pilna viņa vecmāmiņa Elenas Vaitas biogrāfiju. Tas bija kā vainags viņa ilgajai un veiksmīgajai kalpošanai draudzē. Elenas Vaitas 6. sējumu biogrāfija, tika pabeigta 1986. gadā.

Arturs ar Elenas Vaitas mantojumu bija saistīts gandrīz 58 gadus. Visas dzīves garumā viņš bija, šī mantojuma aizbildņu padomes loceklis un šos pienākumus pildīja 53 gadus. Pēc veselības stāvokļa pasliktināšanās Arturs nomira 1991. gada 12. janvārī Svētajā Elenā, Kalifornijā.